Vilciena sastāvā bija 75 vagoni

25. martā pieminam komunistiskā genocīda upurus. Viņu vidū ir arī enerģiskā Ilga Auguste Ķire, kura darbojas Ventspils novada politiski represēto apvienības valdē. Organizācijā ir ap 150 biedru, bet viņu skaits sarūk, jo daudzi padomju varas represētie Latvijas meitas un dēli tiek aizsaukti mūžībā.

Kamēr nebija kovida, represētie no visas valsts reizi gadā satikās salidojumā Ikšķilē, Ventspils puses ļaudis regulāri brauca un Likteņdārzu. “Mūsu apvienībā ir cilvēki sirmām galvām, esam tā biedrība, kas izmirst. Pagājušā gada februārī, kad bija sanāksme Rīgā, pasacīja, ka no 100 000 represētājiem – ne tikai izsūtītajiem, bet  arī nošautajiem un cietumā ieliktajiem – tagad esam palikuši tikai 8000. Cik tad Gulagā neaizgāja bojā… Pērn pagāja 80 gadi kopš 14. jūnija izsūtīšanas. Ventmalā Kultūras centrs organizēja skaistu pasākumu – ierakstā skanēja Valsts prezidenta uzruna, un tad nosauca visu no Ventspils izsūtīto vārdus. Tos nolasīja arī Vārves pagastā, kultūras darba organizatore Inga Berga un Zūru novadpētniecības ekspozīcijas vadītāja Viktorija Rebuka bija parūpējušās par to.”

Ilgai ir 82 gadi, bet, kad viņu izveda, meitenei bija deviņi gadi. Ķeņģu ģimene toreiz dzīvoja Zūru “Annasmuižā”. Tēvs Žanis bija apcietināts par nodokļu nemaksāšanu un ielikts Valmieras cietumā, kur bija jāpavada divi gadi (viņš nomira 1953. gadā, tā arī vairs nesaticis savējos). Tādējādi 1949. gadā izsūtīta tika pati Ilga, viņas mamma Irma, brālis Dzintars, māsa Skaidrīte un vecmāmiņa Minna. 24. martā bija skaista un saulaina diena, Ilga ar brālīti laukā spēlējās un redzēja, kā pa šoseju no Ventspils Kuldīgas virzienā pārvietojās armijas mašīnas. Vakarā rakstvedis Strelovičs piesita pie loga un teica: “Ķenģeņ, taisās, jūs ir sarakstā!” Irma atstāja mājās omammu, paņēma abus jaunākos bērnus un aizgāja pie ciema priekšsēdētāja bijušās sievas. Tur viņi sabija divas dienas, līdz ieradās namamātes meita un uztaisīja histēriju, sakot, ka izvedīs arī viņas mammu, kas slēpj izsūtāmos. Irma ar abiem jaunākajiem bērniem atgriezās mājās, un kaimiņu zēns nosūdzēja Ķeņģus, ka viņi ir atpakaļ. “Mūs paņēma 27. martā, bijām pēdējā ešelonā. Cerējām, ka varbūt izspruksim, bet vakarā sētā iebrauca mašīna, un zaldātiņš mums lika taisīties. Mamma un vecāmamma bija uztraukušās. Paņēma izcepto maizīti, kādu gaļas gabalu, pēli un ziemas kažokus, no kuriem mamma vēlāk mums, bērniem, uzšuva zābaciņus. Mūs aizveda uz Ventspils autoostu, un tur satikāmies ar vecāko māsu Skaidrīti, kura tolaik mācījās vidusskolā. Tā mēs visi, izņemot tēvu, atkal bijām kopā, un mammu aizveda uz čeku, kur bija jāparaksta dokuments, ka mēs brīvprātīgi uz mūžu pārceļamies dzīvot citviet.”

Pēc tam Ķeņģus ar vēl citiem cilvēkiem aizveda uz Stendi, ielika vagonā, un zūrenieki gaidīja, kad sastāvs sāks kustēties. Tajā bija daudz cilvēku – kā vecāka gadagājuma, tā arī jaunieši un bērni. Ilga atceras, cik pazemojoši, visiem redzot, bija nokārtoties spainī. Kad bija sasniegti Urāli, pasažierus, kas tālajā ceļā devās pret savu gribu, mazajās stacijās laida laukā, un tad puiši saskaitīja, ka sastāvā ir 75 vagoni. “Kad braucām pāri Latvijas robežai, vagonā sāka skanēt “Dievs, svētī Latviju!”… Gulējām pussēdus, atspiedušies pret savām paunām. Es teikšu tā – kad ir slikti, cilvēki ir atsaucīgi! Piemēram, notika mainīšanās, lai visi var kādu laiku pagulēt uz lāvām. Bija jauni puiši bez ēdamā, tad citi ar viņiem dalīja maizes riecienu. Mūsu “ceļojums” sākās 27. martā, un 12. aprīlī bijām galā. Nonācām Omskas apgabala Molotovas rajona kolhozā “Progress”. Ciemu sauca Bukino. Turp mūs deportēja tāpēc, ka nespējām valstij nomaksāt nodokļus. Kaitniecība! Mūs, visus piecus no vienas ģimenes, pielika dzīvot klāt sievietei ar zīdaini. Mājas sienas bija veidotas no velēnām, tās apmeta ar mālu un mēslu maisījumu, jumtam izmantoja bērzus ar visiem zariem. Saimniece pret mums izturējās labi, bet pēc kāda laika pārcēlās dzīvot citur, jo mājiņā kļuva par šauru. Vietējie krievi jau bija labi cilvēki, viņiem tāpat nekā prātīga nebija. Kad ieradāmies, mammai ar māsu jau otrajā dienā bija jāiet strādāt laukbrigādē, kurā bija daudz krievu sieviešu. Kāda no viņām pārlauza uz pusēm izvārītu kartupeli, uzbēra tam sāli un sniedza mammai…                                  Visā ciema bija kādi trīs četri pieauguši vīrieši. Bukino bija 30 mājas, tas bija nabadzīgs kolhozs. Mēs, bērni, rudenī sākām iet skolā, viss bija krieviski – bija jāpierod. Ziemassvētkos pušķojām apsi, jo stepē eglīšu nebija.”

Irma ar vecāko meitu Skaidrīti pārbrauca mājās 1957. gadā, Ilga ar brāli – gadu vēlāk, jo abi mācījās tehnikumā un bija doma atgriezties Krievijā, lai pabeigtu iesākto. Mamma teica, ka nelaidīs savus bērnus atpakaļ uz Omsku, un tā Ilga kļuva par feldšeri tepat, Ventspilī. “Vecmāmiņa mums palika Sibīrijā. Viņa nomira izsūtījuma otrajā vasarā. Bija veselības problēmas, bija pārdzīvojumi… Kad varēja, mamma rakstīja lūgumus uz Maskavu, lai mūs atbrīvo, un, tikko tas bija iespējams, tā brauca mājās. Pirmā pārbrauca māsa, lai sarunātu, vai ģimene varēs atgriezties “Annasmuižā”, jo daudzviet izsūtītajiem neļāva dzīvot tur, kur iepriekš. Kolhozā izteica tādu norunu – ja Skaidrīte un mamma slauks govis, varēs dzīvot savā mājā. “Annasmuiža” bija pārdēvēta par “Annām”, un tajās mitinājās vēl divas ģimenes. Mamma to ļoti pārdzīvoja, bet vismaz bijām dzimtenē. Kad pārbraucu mājās, es vēl ilgi domāju krieviski un pie sevis tulkoju dzirdēto. Starp citu, kad ar Dzintaru atgriezāmies no Krievijas un tuvojāmies “Annām”, mums šķita, ka tās ir pārāk mazas. Kad mūs izveda, palodzes bija līdz krūtīm, bet nu viss bija mainījies. Ieguvusi profesiju, sāku strādāt Zūru proftehniskajā skolā par feldšeri, pēc tam pārgāju uz ambulanci. Mani bērni prot novērtēt brīvību. Jūs man prasāt, vai esmu piedevusi cilvēkiem, kas mūs izsūtīja. Nu, ko es viņiem piedošu – viņi jau ir nomiruši. Nē, es tomēr nepiedotu… Nesaprotu arī to, kāpēc visi Latvijā dzīvojošie krievi nav iemācījušies latviešu valodu.”